Atšķirība starp granītu un marmoru

Granīts pret marmoru: kur faktiski tiek pieņemts lēmums

Es pavadu lielu daļu savas darba nedēļas, lasot darba virsmu un tualetes galdiņu specifikācijas, un uz lielāko daļu no tiem parādās viens un tas pats jautājums: granīts vai marmors? Pircēji to parasti uzdod kā stila jautājumu, bet tas ir darbības jautājums, valkājot stila cepuri. Jā, abi akmeņi izskatās atšķirīgi, taču iemesls, kāpēc tie nonāk dažādās telpās un ar dažādiem budžetiem, ir fizisks. Sakārtojiet, kā katrs uzvedas, un izvēle gandrīz izdara pati par sevi.

Vispirms ļaujiet man sniegt jums godīgu rāmi. Es nepārdodu nevienu akmeni kā labāku abstrakti. Es cenšos pārdot darbam piemēroto akmeni, un darbu nosaka tas, kur atrodas virsma un kas tai pieskaras katru dienu. Tāpēc skaistumkonkursa vietā es apskatīšu piecus īpašumus, kurus pārbaudu, kad pircējs man nosūta materiālu lēmumu: cietība, ūdens uzsūkšanās, skābju un sārmu izturība, pielietojuma pozīcija un cenu loģika aiz katra akmens. Šis pasūtījums seko tam, kā tiek norādīts reāls pasūtījums, nevis izstāžu zāles brošūra.

Viena lieta, ko vērts pateikt, pirms es sāku. Šie divi akmeņi nav tāli brālēni. Granīts ir magmatisks iezis, kas veidojas, kad magma lēnām atdziest pazemē un kristalizējas kvarcā, laukšpatā un vizlā. Marmors ir metamorfisks iezis, kas veidojas, kaļķakmeni izspiežot un karsējot, līdz tas pārkristalizējas kalcītā un dolomītā. Šī izcelsmes atšķirība ir visu sekojošo uzvedības atšķirību sakne. Paturiet to prātā, un pārējais ir tikai tas pats fakts, kas parādās dažādās telpās.

Cietība: no 6 līdz 7 pret 3 līdz 4

Pirmais, ko pārbaudu, ir cietība, jo tā izlemj, vai virsma pēc pieciem gadiem joprojām izskatīsies tīra. Mosa skala ir no 1 līdz 10, ar talku apakšā un dimantu augšpusē, un tā mēra izturību pret skrāpējumiem, nevis stingrību. Akmeni, kas atrodas augstāk uz skalas, nesaskrāpēs nekas, kas atrodas zemāk.

Granīts šajā skalā nokrīt 6 līdz 7. Tā kvarca un laukšpata kristāli ir pietiekami cieti, lai tērauda virtuves nazis, kas ir aptuveni 5,5, nevar atstāt pēdas. Esmu vērojis, kā pircēji velk čuguna pannas, bīda plāksnes un griež pie granīta virsmas malas, nekad neredzot, ka parādās līnija. Tas nav pārdošanas piķis. Tikai minerāls dara to, ko dara minerāls.

Marmors piezemējas pie 3 līdz 4. Tā kalcīts ir pietiekami mīksts, lai tajā iegrieztos tas pats tērauda nazis, un ikdienas smiltis, kas tiek iznestas no apaviem vai tīrīšanas drāniņām, laika gaitā var izkausēt pulēšanas līdzekli. Marmora virsma pēkšņi neizdodas. Tas nolietojas, un nodilums vispirms parādās malās ap izlietnes izgriezumu vai vietās, kur tiek nolikti trauki. Pircējam, kurš vēlas, lai virsma ikdienā būtu nevainojama, granīts turas labāk. Pircējam, kurš ir gatavs samierināties ar mīkstāku virsmu, kas attīsta raksturu, marmors ir godīga tirdzniecība.

Šī ir vienīgā lielākā plaisa starp diviem akmeņiem, un lielākā daļa šajā rakstā sniegto praktisko padomu attiecas uz to. Ja neatceraties neko citu, atcerieties, ka granīts iztur skrāpējumus un marmors tos pieņem vieglāk.

Ūdens absorbcija un kāpēc atšķiras blīvēšanas grafiki

Otra lieta, ko es pārbaudu, ir tas, cik daudz ūdens uzņem akmens, jo ūdens ir gandrīz katra traipa piegādes līdzeklis, ar kuru jūs kādreiz saskaraties. Abi akmeņi zināmā mērā ir poraini, bet granīts ir stingrāks materiāls. Tā savstarpēji savienotie kristāli atstāj maz vietas, lai šķidrums varētu iekļūt, un tipiskā granīta ūdens absorbcija ir krietni zem pusprocenta.

Marmors ir atvērtāks. Tā mīkstākā, porainākā struktūra ātrāk uzsūc šķidrumus, tāpēc izlijuša eļļa, sarkanvīns un kafija var iegrimt un atstāt traipu, ko ir grūti izņemt. Atšķirība izpaužas tajā, cik bieži katrs akmens ir jāaizzīmogo. Granīta darba virsma parastā lietošanā bieži var ilgt gadu vai ilgāk starp blīvējumu. Marmoram ir nepieciešams blīvējums biežāk, un aizņemtā virtuvē šis intervāls var samazināties līdz dažiem mēnešiem.

Pircējam ūdens absorbcijas jautājums patiešām ir slēpts uzturēšanas jautājums. Ja virsma saskarsies ar stāvošu ūdeni, ziepēm un neregulārām noplūdēm, granītam jums ir nepieciešams mazāk. Ja esat laimīgs turpināt blīvēšanu, jo vēlaties marmora izskatu, tas ir īstenojams plāns, taču tas ir plāns, kas jums patiešām jāievēro. Par to, kā šie divi akmeņi tiek salīdzināti ar kopšanu laika gaitā, es aplūkoju mūsu piezīmē parkatra akmens priekšrocības un trūkumi, un īsā versija ir tāda, ka granīts piedod vairāk nolaidības nekā marmors.

Izturība pret skābēm un sārmiem: kodināšanas līnija

Šis ir īpašums, kas pircējus aizrauj neviļus, tāpēc es tam pavadu visvairāk laika. Granīts un marmors atrodas ķīmiskās līnijas pretējās pusēs, un šī līnija nosaka, kuri tīrīšanas līdzekļi un pārtikas produkti var droši pieskarties virsmai.

Granīts ir silīcija{0}}akmens. Tā kvarca saturs, kas parasti ir no aptuveni 65 līdz 75 procentiem, padara to skābu un nodrošina spēcīgu izturību gan pret skābēm, gan sārmiem. Citronu sula, etiķis, vīns un tomātu mērce var sēdēt uz granīta virsmas, neatstājot ķīmiskas pēdas. Tāpēc granīts parādās virtuvēs un vietās, kur tiek izmantoti skarbi tīrīšanas līdzekļi, un tāpēc tas iztur arī ārpus telpām, kur lietus un augsnes ķīmija darbojas pret to.

Marmors ir kalcija karbonāta akmens, un kalcija karbonāts reaģē ar skābi. Kad citrona sula vai etiķis pieskaras pulētai marmora virsmai, skābe saēd mikroskopisku akmens slāni un atstāj blāvu, gaišāku plankumu, ko sauc par kodinājumu. Tas kodinājums nav traips, kas sēž virsū. Tas ir paša akmens bojājums, un neviens blīvētājs to pilnībā neaptur. Blīvētājs palēnina šķidruma iesūkšanos, bet skābes reakcija notiek uz virsmas neatkarīgi no tā.

Sārmu puse iet otrā virzienā. Marmors ir sārmains kalcija karbonāta dēļ, savukārt granīts ir skābs silīcija dioksīda dēļ. Tāpēc abiem akmeņiem nepieciešama atšķirīga tīrīšana un rūsas apstrāde. Granītam izgatavots rūsas noņemšanas līdzeklis nedrīkst tuvoties marmoram un otrādi, jo ķīmija, kas notīra vienu virsmu, var uzbrukt otrai. Tā ir maza detaļa, par kuru lielākā daļa cilvēku nekad nedzird, kamēr virsma nav bojāta, un to es vienmēr atzīmēju pircējiem, kuri plāno paši tīrīt savas virsmas.

Ja vēlaties iegūt pilnīgāku priekšstatu par to, ko marmors var un ko nevar, mums ir īpaša lapamarmora akmens īpašībaskas sīkāk aptver tā sastāvu un robežas. Ēdiens šeit ir vienkāršs: granīts ātri uzņem skābes un sārmus, bet marmors to nedara.

Kur katrs akmens pieder: pielietojuma pozīcija

Kad es zinu cietību, ūdens absorbciju un ķīmiju, uzklāšanas pozīcija parasti atbild pati par sevi. Granīts saglabā savu noturību visur, kur virsma patiešām saskaras. Virtuves darba virsmas, augstas-satiksmes grīdas, kāpnes un āra bruģis ir granīta teritorija. Tā cietība nozīmē, ka tas ir izturīgs pret skrāpējumiem, tā zemā absorbcija nozīmē, ka tas ir izturīgs pret traipiem, un tā izturība pret skābēm nozīmē, ka tas rausta plecus neatkarīgi no laikapstākļiem vai virtuves.

Marmors saglabā savu noturību visur, kur virsma tiek aplūkota vairāk, nekā tiek apstrādāta. Iekštelpu sienas, palodzes, zemas-satiksmes grīdas, vannas istabas tualetes galdiņi un dekoratīvie elementi ir marmora teritorija. Tas sniedz jums dzīslas un mīkstu dziļumu, ko granīts nesniedz, un vertikālā vai zemā-kontakta pozīcijā tā maigums un porainība pārstāj būt apgrūtinoši un kļūst par kompromisiem, ko tik tikko pamanāt.

Noteikums, ko izmantoju ar pircējiem, ir strups: cietāko akmeni liec tur, kur notiek darbs, un mīkstāko akmeni tur, kur notiek skatīšanās. Granīta virtuves lete un marmora vannas istabas tualete vienā mājā nav kompromiss. Tie ir divi akmeņi, kas veic divus darbus, kuriem tie katrs tika būvēts.

Izmantošana ārpus telpām ir vistīrākā šī noteikuma pārbaude. Marmors ir iekštelpu materiāls. Sals, lietus un gaisā esošās skābes uzbrūk kalcija karbonātam un ātri noblāvē tā virsmu. Granīts ar zemo absorbcijas un ķīmisko izturību izturas pret ārējo iedarbību bez tāda paša samazināšanās. Kad pircējs man saka, ka gabals iet ārā, granīts pārstāj būt priekšroka un kļūst par vienīgo saprātīgo atbildi.

Cenu loģika: kas patiesībā pārvieto numuru

Pēdējā lieta, ko es pārbaudu, ir cena, taču es to veidoju savādāk, nekā gaida lielākā daļa pircēju. Jautājums nav par to, kurš akmens maksā dārgāk. Gan granītam, gan marmoram ir plašs klāsts, un parasts pelēks granīts var maksāt lētāk nekā rets,{2}}grāmatai atbilstošs marmors, savukārt dramatisks eksotisks granīts var maksāt vairāk nekā parasts smilškrāsas marmors. Noderīgāks jautājums ir par to, kas nosaka skaitli katrā akmenī, jo tas parāda, par ko jūs faktiski maksājat.

Granītā cenu nosaka galvenokārt krāsa un konsistence. Viendabīgi melni vai tīri, konsekventi graudi maksā vairāk nekā plankumaina, neparedzama plāksne, jo viendabīgu materiālu ir grūtāk iegūt un vieglāk saskaņot lielam pasūtījumam. Cenu kustina arī karjera pieejamība un jūsu pieprasītā apdare. Pulēta apdare ir standarta aprīkojumā, bet āra kāpņu virsma ar liesmu vai āmuru{3}}palielina apstrādes posmus un izmaksas.

Marmorā cenu nosaka galvenokārt vēnas un fons. Spilgti balts fons ar skaidru, kontrolētu vēnām maksā vairāk nekā pelēks vai bēšs fons ar dubļainu kustību. Karjeram un šķirnei ir milzīga nozīme, un viena un tā paša pamatmateriāla cena var pieaugt vairākas reizes, pārejot no parastās šķirnes uz retu, ļoti-dzidrumu. Biezums un grāmatu-atbilstība to papildina, jo grāmatu-saskaņotie paneļi ir pēc kārtas jāizgriež no viena bloka.

Iepirkuma mācība šeit ir noteikt cenu specifikāciju, nevis materiāla nosaukumu. Divi pircēji var gan pateikt, ka vēlas marmoru, gan nonākt pie skaitļiem, kas atšķiras no pasaules, jo viens pērk mierīgi pelēku plāksni, bet otrs pērk grāmatu-atbilstošu baltu paziņojumu. Es vienmēr lūdzu pircējus salabot šķirni, apdari, biezumu un izkārtojumu, pirms runājam par skaitļiem, jo ​​šīs četras lietas izšķir citātu daudz vairāk nekā vārds granīts vai marmors.

Granīts pret marmoru īsumā

Pieci iepriekš minētie rekvizīti precīzi sakrīt, ja tos iestatāt blakus. Šī tabula ir versija, ko paturu galvā, kad uz mana galda nokrīt specifikāciju lapa.

Izlasiet tabulas augšdaļu līdz apakšai, un modelis ir konsekvents. Granīts uzvar pēc veiktspējas, marmors uzvar pēc izskata, un divi akmeņi reti sacenšas par vienu un to pašu vietu mājā. Lielākā daļa manu klientu izmanto abus, tikai dažādās telpās.

Bieži uzdotie jautājumi

Kas ir cietāks, granīts vai marmors?

Granīts ir cietākais no diviem ar lielu starpību. Tas ir novērtēts no 6 līdz 7 pēc Mosa skalas, kas to novieto virs tērauda naža asmens, tāpēc ikdienas virtuves lietošana to nesaskrāpēs. Marmora rādītāji ir no 3 līdz 4, kas nozīmē, ka tas ir mīkstāks par to pašu asmeni un laika gaitā savāks smalkas skrāpējumus, īpaši ap izlietnes izgriezumiem un malām. Ja jums rūp izturība pret skrāpējumiem, atbilde ir granīts.

Vai marmoru patiešām sabojā citronu sula?

Jā, un tas notiek ātri. Marmors ir izgatavots no kalcija karbonāta, kas reaģē ar skābi, tāpēc citronu sula, etiķis, vīns un tomātu mērce uz pulētas virsmas atstāj blāvu, gaišāku zīmi, ko sauc par kodinājumu. Šī zīme ir akmens ķīmisks bojājums, nevis traips, un blīvējums palēnina iekrāsošanos, bet neaptur skābes reakciju. Granīts negrauž, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc ar to ir vieglāk dzīvot virtuvē.

Kurš akmens absorbē vairāk ūdens?

Marmors absorbē vairāk ūdens nekā granīts. Granīta kristāla struktūra ir stingrāka, un tā ūdens absorbcija parasti ir krietni zem pusprocenta, tāpēc šķidrumi saplūst un dod laiku to noslaucīt. Marmors ir poraināks un ātrāk iesūc šķidrumus, tāpēc eļļa, vīns un kafija to vieglāk notraipa un tas ir jāblīvē biežāk nekā granīts.

Vai es varu izmantot marmoru ārā?

Es negribētu. Marmors ir iekštelpu materiāls. Lietus, sals un gaisā esošās skābes uzbrūk kalcija karbonātam un ātri padara virsmu blāvu, un atkārtoti sasalšanas{2}}atkausēšanas cikli var to saplaisāt. Granīts ar zemu uzsūkšanas spēju un spēcīgu ķīmisko izturību daudz labāk iztur ārējo iedarbību. Ja gabals ir ārā, granīts ir praktiska izvēle, un marmors ir jāizsvītro no saraksta.

Vai granīts vienmēr ir lētāks par marmoru?

Ne vienmēr. Abiem akmeņiem ir plašs cenu diapazons, un materiāla nosaukums vien izmaksas nenosaka. Vienkāršs pelēks granīts var maksāt lētāk nekā rets,{2}}grāmatai atbilstošs marmors, savukārt eksotisks, ļoti konsekvents granīts var maksāt vairāk nekā parasts smilškrāsas marmors. Tas, kas granītā maina skaitli, ir krāsu konsekvence un karjera pieejamība, bet marmorā to pārvieto vēnu skaidrība, fona tonis un daudzveidības retums. Pirms citātu salīdzināšanas labojiet šķirni, apdari, biezumu un izkārtojumu.

Galīgais secinājums

Granīta un marmora atšķirība nav gaumes jautājums. Tas ir atkarīgs no cietības, ūdens absorbcijas, ķīmijas, pozīcijas un cenas, un katrs no pieciem punktiem norāda uz vienu un to pašu praktisko sadalījumu. Granīts ir darba zirgs: cietāks, mazāk uzsūcošs un vienaldzīgs pret skābēm, tāpēc tas pieder pie virtuves letes, grīdām, kāpnēm un jebkuras virsmas, kas reāli saskaras. Marmors ir šovs: mīkstāks un poraināks, ar virsmu, kas reaģē uz skābi, tāpēc tas atrodas uz sienām, tualetēm un zemas-satiksmes iekštelpu vietām, kur redzamas tā dzīslas un reti tiek pārbaudītas tā robežas.

Mans padoms jebkuram pircējam ir pārtraukt jautāt, kurš akmens ir labāks, un sākt jautāt, kurš akmens atbilst pozīcijai. Lielākajai daļai māju labāk kalpo abas — granīta darba virsmas un marmora dekoratīvās virsmas. Tas ir tas pats ietvars, ko izmantoju, palīdzot klientam veikt pasūtījumu, un tā ir godīga atbilde, ko es jums sniegšu, iegādājoties akmeni ar KA UNITED.

Saistītā lasīšana

• marmora akmens īpašības
• granīta un marmora priekšrocības un trūkumi